Skroderis bez vārda - Jauns Mēness

Viņam dvēsele bija tik plaša

Ka jebkuram tas uzsmaidīja

Pliks un nabags, bez krekla, bez graša

Sirdīs caurumus aizlāpīja

Kur tas adatu ņēma un diegus

To nekad neviens neprasīja

Varbūt vētras un migla un lietus

Tos ar vēju tam piegādāja

Bet tu pūt, vējiņ, pūt

Vai plīst tur vai lūst

Tev vienmēr ir jāpagūst!

Bet tu pūt, vējiņ, pūt

Gan viņus, gan mūs

Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!

Ja kāds jautāja, kā viņu sauca

Daudzi mulsa un atrunājās

Ļaudis vārdus un uzvārdus jauca

Knapi savējos atcerējās

Tā tas gāja līdz nākamai reizei

Kamēr atkal jau kāds iesaucās:

«Atnāc, lūdzu un izglāb un aizej

Lai tie vainīgie pasakās!»

Bet tu pūt, vējiņ, pūt

Vai plīst tur vai lūst

Tev vienmēr ir jāpagūst!

Bet tu pūt, vējiņ, pūt

Gan viņus, gan mūs

Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!

Un nekad tam nav bijis neviena

Kas par skroderi izmācītu

Kā vien simtsreiz cauršautā siena

Starp meliem un patiesību

Un nekad tam nav bijis neviena

Kas par skroderi izmācītu

Kā vien simtsreiz cauršautā siena

Starp meliem un patiesību

Bet tu pūt, vējiņ, pūt

Vai plīst tur vai lūst

Tev vienmēr ir jāpagūst!

Bet tu pūt, vējiņ, pūt

Gan viņus, gan mūs

Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!

Bet tu pūt, vējiņ, pūt

Vai plīst tur vai lūst

Tev vienmēr ir jāpagūst!

Bet tu pūt, vējiņ, pūt

Gan viņus, gan mūs

Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!