Tur aiz debess malas - Jauns Mēness

Nebij' milzis mans draugs, ne ar' mazais kāds

Tāds pats kā mēs visi, ne ar ko savādāks

Div' rokas, div' kājas, acis kas mirdz

Viss savā vietā, arī sirds

Viņš tālumā vērās, kā gaisma bij' klāt

Ne to sasmīdināt, ne sarūgtināt

«Tur aiz debess malas, tur vēl ir kaut kas!»

Tas spītīgi teica un atvadījās

Viņš gāja un gāja, neatskatījās

Augša rāpās uz visa, kas pagadījās

Koku celmiem un statuju postamentiem

Baznīctorņiem un pagānu sakramentiem

Kamēr reiz kalna galā tas uzdūrās

Kādam vīram, kas ar' tālē lūkojās

Tik uz mirkļi saskrējās viņu skats

Un tie saprata — mēs esam viens un tas pats

Jau sen neviens dienas vairs neskaitīja

Cik reižu laiks gadskaitļus samainīja

Neba es savādāks, bez grēka kāds

Tāds, kā pāraudzināts, kā izlutināts

Bet tad kādudien bilde man trāpījās

Kur viņa tik lieliski izskatījās

Vēl viņa un viņa un abi mēs

Līdz es nolēmu — tas kaut ko nozīmē

Pret rītu mans draugs bija atgriezies

Ne pārmocījies, ne noraizējies

Kūru pirti, lai putekļus nomazgā

Baltu kreklu un dažus mēriņus klāt

Man nekas viņam nebija jājautā

Viņa acīs viss pateikts bij' tik un tā

«Tur aiz debess malas, tur vēl ir kaut kas!»

Tas domīgi teica un atvadījās