Kur Ir Mana GalodiņA - Gustavo

Jautri, un es lūpu kaktiņus kustinu,

Tepatās maliņā stāvot.

Tie, kas agrāk man teica: «Čau, Gustiņ!»

Tagad man saka: «Sveiks, Gustavo!»

Un es uztvert loģiski mēģinu,

Kurš no variantiem būtu labāks,

Ja pēc numeroloģijas rēķina,

Nepāra skaitlis vairāk spēka glabā.

Gribēju, kā labāk, kā stabilāk.

Iebraucu stabili tādā putrā -

Izrādās, to ciparu-burtu tabulu

Lērums kā pozu kamasutrā.

Un ir tik daudz sasteigtu spriedumu,

Kas kaut kā izgaist ar briedumu,

Bet arī tas neliecina par viedumu.

Punkts.

Vai arī komats.

Nesaki «Hop!», pirms neesi pateicis «Hip!».

Hop, hip,

hop.

Labam notikumam seko pretējs,

Un tas notiek ar manevru krasu.

Tie, kas agrāk man vispār neko neteica,

Tagad man saka, ka es zaudēju asumu.

Bet vai es tiešām kādam biju zvērējis

Palikt uz mūžu Gustavo Tobasko?

Gana laika uz naidu biju tērējis,

Tagad citu vilni ķeru ar laso.

Man patīk, ka katram ir viedoklis

Un katrs pie viedokļa turas

Kā pie glābšanas riņķa, bet, piedodiet,

Esam uz sauszemes — citās burās!

Un ir tik daudz sasteigtu spriedumu,

Kas kaut kā izgaist ar briedumu,

Bet arī tas neliecina par viedumu.

Punkts.

Vai arī komats.

Nesaki «Hop!», pirms neesi pateicis «Hip!».

Hop, hip,

hop.

Es

gatavojos, trenējos, esmu ringā,

Atraujos, zaudēju, bet, zini, kā?

Moments pats par sevi nav tūtā,

Piņķeris tajā, kā pats par to jūtas.

Sēžu uz palodzes, čaloju ar minkām,

Plāns uz vakaru kārtībā, bet, zini, kā?

Moments pats par sevi nav super,

Viss kaifs tajā, kā pats to uztver.

Uzsāku biznesu, ap pirkstu tin kā

Lētticīgu bērneli, bet, zini, kā?

Moments pats par sevi nav tūtā,

Piņķeris tajā kā pats par to jūtas.

Mans vārds ir goda plāksnē cinkā,

Katrs, kas pamana, izlasa, bet, zini, kā?

Katrs šāds moments var pārtapt jokā,

Ja es paturu atmiņā to, ka

Ir tik daudz sasteigtu spriedumu,

Kas kaut kā izgaist ar briedumu,

Bet arī tas neliecina par viedumu.

Punkts.

Vai arī komats.

Nesaki «Hop!», pirms neesi pateicis «Hip!».

Hop, hip,

hop.