Atmodas karantīna - Kaspars Dimiters

Rozā aģenti novelk Atmodas un uzvelk nāves maskas:

«Kas pirms trīsdesmit sākās, beidzot ir noticis»

Mūžīgā sala veči, kartiņu maisiem plecos

Bradā pēdējās no tīra jaunsudrabiņa notis

Piedzīs tev aizdoto naivās nācijas cerību

Tavā dzīvoklī, ne vairs Mežaparka halucināciju zeltā

Visus pa vienam — katru savā ekrānā

Bailes un vientulība norobežo no Augšāmceltā

Uz barikādēm uzsildītas, vēlāk jau ļoti slimas

Pat teātrī pārlietās asinis nodziest

Slēdz tautas skatuvi varani stīvās šlipsēs

Visus reģistrē necauršaujamās zeķbiksēs odzes

Kas nav dzejojis, pusdzīvus vārdus starp mirušiem lasa

Tic mediju kanibāliem, kas bailes kanalizē

Ne Bārdas pirtiņā, bet uz nāves lāvas

Vienādiem uzpurņiem globālā ešafota bizē

«Sovok, tu dzejotāj, ar kolektīvismu mūžīgi slimais

Sen sagšā tu ietinams un lielvārdenē pakarams

Tev līdzīgos dezinficēs, pēc vakcīnām lūgties dresēs

Esi kā mēs — katrs par sevi.

Laiks tev līdz vakaram!»

Slēdz sadzīves ilūziju un vientulību vēl ciešākā tīklā

Lai tevis redzēšana tēmeklī ir bez riska

Dēļ tavas veselības tev būs bīties no cilvēkiem

Lai tava slimā cilvēcība kļūst veselīgi dzīvnieciska

Dievinātās pilsētas ar iepirkšanās «liturģijām»

Pārvēršas zonās, lēģeru debesskrāpjos

Vien āpsītis manā pakrastē sirsnīgi piemiedz

Lai kā viņš savā aliņā arī es dziļāk sevī rāpjos

Krustojas dzīvie un nedzīvie — aust pastarās tehnoloģijas

Nebūs nekad kā bij', nebūs pat ugunij

Ar visu, ko pieļāvām, ko pieļaut vēl varam

Mīļā un mākslīgā miera gūstā mēs devām brīvību karam