mate - Kaspars Dimiters

Vīrs, kas senāk ziedus Gaujā kaisīja

Vakar linu virves cilpu taisīja

Svešam pārdots tīrums, vēl svešākam mežs

Viss kas bija toreiz — šoreiz jau ir svešs

Debesis caur jumtu raugās istabā

Izmisums ir kaprīzs — grib lai izdabā

Nenāk prieks pēc litra, ne pēc diviem nāk

Tā, kā bija toreiz, šoreiz nesanāk

Sieva purva dzelmē, palicis vien grozs

Dēls aiz restēm Rīgā, meita Rietumos

Šūpulīša vraks sen pažobelē pūst

Toreiz bij' kā toreiz, šoreiz — būs kā būs

Kampa viņš reiz bisi, zagli galēt nost

Tumsā ņēmās lode paša suni kost

Palicis bez drauga, sāka virvi vīt

Tas, kā bija toreiz, šoreiz nebūs rīt

Kaktā nokvēpusi mātes bildīte:

Būt par bildi viegli — dzīvot gan vairs ne

Ja tu satiec Dievu lūdz lai piedod māt

Toreiz biji līdzās — šoreiz neesi klāt

Atmirdz caurā jumtā savāds blāzmojums

Virves galu rokā vīrs to vēro drūms

Pēkšņi gaismā atskan mātes vārds tik maigs:

Toreiz viss vēl priekšā - šoreiz citāds laiks

Krīt no rokas virve — sirdī dzēliens ass

Mātes glāstam vīrs kā bērniņš padodas:

Ne sev pašam dzīvi, ne sev nāvi lemt

Toreiz tevi devu — šoreiz nāku ņemt

Māte to caur jumtu paceļ gaisos līdz

Kur to gaida sieva, suns un mūžīgs rīts

Lejā paliek virve — vienīgs liecinieks

Toreiz biji derīgs — šoreiz esi lieks