Glāze ūdens - Kaspars Dimiters

Krīt debesu aizkars tukšā visuma priekšā

Uz galda glāze ūdens un viss tajā iekšā

Tik maz ir vajadzīgs šai plašumā telpas

Jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpas

Kā nosargāt gleznu, ko aplaupa ota

Balts audekls dzīves ir košākā rota

Smagi kruzuļu putni tavu tukšumu dala

Šī dzīve nav krasts, tā ir vientuļa sala

Tev ir jāiet un jāiet, tikai paliec uz vietas

Tev pieder dzīvot, mīlēt un nemirt — vien trīs lietas

Aiz rītdienas nekas nesāksies no jauna

Būs kā mūžīgi bijis, dzims brīvība no kauna

Tava nemaņa un kritieni liek atgriezties un sākties

Līdz debesis glāzē iemācās neapmākties

Un mazais visums pār tevi kā modinoša rasa nolīst

Tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis

Divas pasaules caur tavu esamību traucas

Tās it kā ir viena otrā, taču nekad nesajaucas

Garām glāzei uz nakti ved nāves noblietēta taka

Tur it kā vajadzētu beigties, bet izlien mēness un ir tev aka

Ir vai nu meli vai nemeli, tikai nav patiesības

Tu negribi nomirt, jo nav tādas beigties gribas

Kaut kam tuvam, bet neredzamam tu čuksti: es nāku

Jo tu zini, ka nomirt ir vienīgais sākums

Nav debesu aizkars tava visuma priekšā

Uz galda glāze ūdens un zvaigznes iekšā

Aiz loga zem ielas dus tava svētā kauli

Viņš debesīs lūdz, lai tu kļūsti par sauli

Tikai nopūties un ej savā tālumā tuvā

Tik daudzi taču palika guļot un neatguvās

Tev nevajag vairāk kā palikt uz vietas

Dzīvot, mīlēt un nemirt — vien trīs lietas